Es mīlu. Es atkal mūku.
Rokas trīc, man ir slikta dūša. Liekas, ka es tūlīt ģībšu. Šodien nav labākā diena dzert.. bet no otras puses - tā gribas.
Es vienkārši baidījos to teikt, pirms nebiju drošs. Es baidījos ko uzsākt, pirms nebiju drošs.
Tagad es esmu drošs. Tagad man sāp. Un tagad... man "jāatradinās".
Itkā jau esmu pieradis... vismaz man tā likās. Bet tas tikun tā nav viegli!!!! Bļin. Man mīlestība ir kā inde, kura manīik pa laikam ieplūst.. un indē, indē , indē! Līdz vienreiz man tas apniks... kas tas par lāstu? Kam man šīs ciešanas? Man to nevajag. Es vienkārši gribu dzīvot. Ak jēl es gribu būt kā visi... bet taj pašā laikā esmu gatavs iet savu ceļu. Ceļu, kas man ir jānoiet. Tikai reizēm vajag kādu, kas ... reizēm ir vajadzīgs atbalsts. Viņa varēja būt mans atbalsts... es cerēju. Es tam ticēju. Un tagad es nožēloju, ka es tam ticēju. Es spēlēju to spēli. Mierīgi, nesteidzoties.. bet ar laiku es sāku zaudēt kontroli. Tas nav tik viegli būt blakus, apzinoties, ka Tu neesi vajadzīgs. Bet Tu nevari tik viegli aiziet, jo Tu gribi, lai nevienam nerodas nekādas aizdomas. Taču ja tu aiziesi, tad kāds sāks prātot - "Kāpēc?". Un sapratīs...
Bet nu man jāiet. Jo es vairs nevaru. Es cerēju, ka Viņu nemīlu. Cerēju, ka tās ir vienkārši simpātijas kā pret cilvēku. Draudzīgas. Bet.. ak jēl.. Es gribu viņu visu.
Bet tagad... es aizeju.