visu pasākuma laiku galvā viena doma - āaak, cik te ir labi.
labprāt vēl kādu nedēļu padzīvotu, ja vien to var nosaukt par padzīvošanu.

apmēram tā - Tu atver acis, aizver un viss jau ir beidzies, bet pa to mirklīti ir redzēts tik daudz, ka tagad pat nezinu kā kaut ko pierakstīt.

man ir pats gudrākais vārdabrālīts pasaulē. manā maksā redz naudiņai nav droši, tāpēc jāatdod tā kādam citam. nu bet bez naudas jau arī var.

kā iekāpu tajā busā, tā alkoholu beidzu lietot tikai pāris minūtes pirms ārā kāpšanas. varētu ārstiem analīzes nodot, lai pabrīnās. he he

pirmais vakars beidzās ārkārtīgi ātri.. no rīta tā patraki, gribēju pagulēt. iegāju jau teltī, bet pēc trīs minūšu gulēšanas(kas arī bija vienīgas tur), sadzirdēju zandas balss, un bija jāiet tālāk. (anna, daudz laimes vārdadienā!) pirmo reizi mūžā man šķita, ka laiks paiet tik ārkārtīgi ātri. bet ir jau labi.
un no rīta evita nevis saka čau, bet "mēs nedzērām!" kas ir paši nepārspējamākie meli.

tagad varētu gadu gulēt, un tad braukt vēlreiz uz zvēru.