VH1 "atskaņo" kādu Prāta Vētras klipu. aiznākošo aiz Džima "Light my fire", ha.
kādu brīdi prātoju par izvēli starp ieraksta rakstīšanu un kādas pasakas pameklēšanu internetā. uz doto brīdi es mēģinu izkopt (nē, tā aktīvi nē, bet sajūtu robežās) trīs tēlus te, cibā. šis ir jaunākais, kas zin, cik ilgi turēsies. ir jau bijuši daudzi. tagad miruši. šobrīd trīs ir virs ūdens. cilvēkiem, sajūtām un sev. šie trīs apzīmējumi, protams, ir nepareizi un gluži greizi. nē, es neslēpjos. bet nemaz negribētu, lai citi sasaistītu visus trīs kopā ar mani. pašlaik ir viens cilvēks, kam teicu "šis, šis un vēl šis esmu es" un divi, kam teicu: ziniet, trešais man arī ir. viņi gan nejautāja, kāds. es neatbildēju uz neuzdotu jautājumu. ar pirmā un otrā sasaisti ir veicies (ne jau veiksmes, bet rezultāta ziņā) apmēram 6 cilvēkiem. kādam pateicu, kādam izmuldējos, ar kādu sanāca nejauši un vēl kāds atkal izdomāja visu pats. nē. mans mērķis noteikti nav slēpties. tāpēc rakstīšanas stils īpaši neatšķiras nevienā. aprakstītie notikumi arī ne. atšķiras tikai pakāpe. un neba nu lielāka vai mazāka. par vienu un to pašu no nedaudz atšķirīgiem rakursiem. un es nerakstu gudri.

šodien es aizdomājos par seksu. es rakstīšu to šeit. citur nē. dīvaini(patiesībā jau likumsakarīgi un loģiski), bet ar laiku (vecumu vai pieredzi, es īsti nezinu) attieksme pret pornofilmām tiešām mainās. pagaidām nenozīmīgi (lokālā kontekstā), bet mainās. un vai tu re. es pamanījos zaudēt vaginālo nevainību relatīvi lielā vecumā (reiz kādā jauniešu sarunā dzirdēju, ka viens no viņiem redz pirmoreiz darīja TO jau pārāk lielā vecumā. veselos 17 gados). un par nevainību. jā. tieši vaginālo. tā cita pārējā tika nozaudēta jau kādu brīdi pirms. un tieši šī, "pati nozīmīgākā" un citas muļķības tādā garā, ar divreiz mūžā (toreiz un joprojām) satiktu cilvēku. tā bija otrā un pēdējā tikšanās reize. es jau esmu tāda salīdzinoši bezprincipiāla un vienaldzīga. bez lielās mīlas. bez nekā. tikai ar interesi un nelielu iekšējo uzjautrinājumu.
attieksme pret savu un apkārtējo seksualitāti arī mainās. lēnām. ļoti. bet mainās. un ir dīvaini un jocīgi to vērot vienlaicīgi apzinoties, ka ko līdzīgu piedzīvo katrs, katrs citādāk.

vēl kas. šī nu ir tā vieta, kas nav radīta jaunas komunikācijas veidošanai. uz sakarīgu lasāmvielu, tādad, nav ko cerēt jebkurā gadījumā. nē, es, protams, nemetīšos ar nazi katram, kas (ja nu gadās) gribēs mani lasīt vai ko tādu. bet tad, kad es gribēšu īdēt un žēloties, es to darīšu. tik, cik gribēsies. šī ir muldamā vieta. lai tā paliek. muļķīgi komentāri (kā vienā no iepriekšējiem ierakstiem) uztverti netiek. visādi banāli mierinājumi arī. ne jau viņu dēļ es rakstu (nu un tagad es tā kā taisnojos, tā kā smejos, tā kā ko).

Muzikālie kanāli un rādio naktīs vispār liek sakarīgāko, kas tiem ir. sakarīgāku, nekā dienā. un kas man pateiks, kāpēc?