smieklīgi un smalki
Kā brīdī iestrēdzis. Mūžīgi mūžos. Tagadnē ar skatu uz vakardienu. Dažubrīdi vienkārši brīnos, un tagad es atsaukšos uz iepriekšējo dzejoli, kā tas ir - iet cauri cilvēkiem. Eju cauri pūļiem un vienkārši brīnos - kā? Kā tas ir, kā viņi to var neapzināties? Kā viņi to neredz, es taču eju viņiem cauri. Es - visums, nākotnes garants, esošās laiktelpas pastāvēšanas kopsaucējs. Bet tas tomēr ir tik interesanti, kā visa masa redz tevi tagad un kā tā redzēs tevi pēc laika. Mani. Jā, mani! Varbūt arī tevi. Es taču esmu viss! Viss, kas vien var būt. Tiešām - tas ir tik interesanti, varbūt arī tā sabiedrības puse nekad nesapratīs, kas es esmu. Es sajutīšos gluži kā Godo teātra zālē. Visi mani gaidīs, visi cerēs mani ieraudzīt, visi to vēlas un visi par to tikai domā. Bet neviens to neredzēs. Es īstenībā būšu tepat, viņu visu vidū. Es - visums, visas varas pretvara, uzskatu pamats un patiesību apstiprinājums. Es esmu viss, pasaule patiesībā ir manā pārvaldībā. Tikai to neviens neredzēs, bet apzinās. Viss būs visu acu priekšā, rokas stiepiena attālumā un vārda dziļumā. Bet tomēr. Kā tad tā, ja ne savādāk. Kas tad vēl cits, ja ne es?