Varētu pačīkstēt par to, kāpēc ir aiziešana, bet nav nākšanas, kāpēc nav palikšanas, varētu arī pačīkstēt par to, ka es nemaz nezinu, nē, ko gan varu zināt, jo esmu te, tad, kad apsēžos klusumā kaut kur kādā dabas stūrītī, nē, malā, nevis stūrī, jo vajag, lai redzams ir horizonts, tad gan, tad visu zinu, un tad parasti ir labi, un nav nožēlas, tad ir paļaušanās, savukārt dzīvošana troksnī tracina galvu, un tur spilvenu uz sirds, ka nedzirdu sirdspukstus, taču neraugoties uz to - jūtu