atvaļinājums un RL
Atvaļinājums. Brīdis, kad nesteidzīgi palaiskoties piejūras saulē, lēnā garā pa putekļainu ceļu vismaz vienreiz dienā čāpot kādu kilometru uz vienīgo veikaliņu pēc piena un kaut ko vērtīgu/maz-vērtīgu palasīt. Vienkārši tāpat.
Dažas atziņas pāršķirstot vecum vecus RL:
1. Tagad, kad redzētas visas (? a varbūt nav visas) JRT "Latviešu stāstu" izrādes, varu it lielā mērā piekrist Šlāpinam (01/2005). Par atsvešinātību, par problēmu stāstīt par sevi (nē, ne jau 2-3 vienkāršus nepaplašinātus teikumus, bet daudz, ilgi; runāt par sevi, izstāstot savas dzīves stāstu, to - pavisam ikdienišķo un necilo) un par distanci, to trauslo robežu, kad otra intīmais stāsts kļūst tik personisks, ka kļūst neērti.
2. Brīvība nebrīvē, dumpis un bailes un tam visam pāri kaut kāda primitīva, nesabojāta laimes izjūta. 60-o gadu paaudze. Tagad viss ir pavisam savādāk, bet vai labāk? (02/2004; Tisenkopfs).
3. Če Gevara bija pilnīgs mēsls. Nesaprotu šīs personas glorifikāciju. (03/2006; Ābols)