* * *
Iet pāri visiem tiltiem.
Burvība vilina.
Iet pāri,lai ejot un nonākot galā,izliktos pats sev,ka esi mainījies,aizgājis no sliktā pats sevī.
Un Tev blakus ir kāds,kuram Tu mēģini nebaidīties un pamazām novilkt tās drēbju kārtas aiz kurām Tu slēp ne vien ķermeni,bet arī pats sevi...pagātni,bailes,satraukumu.
Vējš sejā.
Un tad atmāksies tas,ka tik ilgi biji vēss,lai īstajā brīdī būtu jauks.
Īsos,mirklīgos brīžus,kad uzplaucis siltums, vairs nepazudinās asie vārdi.Tie pazudīs.Jo nu jau būsi pārgājis pā visiem tiltiem,kas saistīja Tevi ar to kāds Tu nemaz negribi būt.

Nebūs jāskrien prom,kad bīsies,ka nesapratīs.Pieliksi pirkstu pie lūpām un teiksi kuššš,neprasi kāpēc es aizgāju,paprasi labāk kāpēc atnācu...
Nebūs tās mēmās dvīnes-vēlmes pēc miera.
Jo.
Nu jau tas ir Tevī.Un nav vairs jāmainās,tikai jāpieņem sevi tāds kāds esi un jālepojas.
Atmest.
Visus sevī līdz pilnībai izstrādātos principus,just savādāk no cita skatu punkta.Viegli tā.
Un.
Brīžos kad tomēr gribēsi būt viens-
Ej tik tālu,cik spēsi ilgoties.
Un tad skrien!Skrien!Skrien atpakaļ,tur kur Tevi gaida,nebaidies ticēt,ka gaida.

Sasildi rokas,pieglaud pie vaiga.
Un mājās.Ar mīļām rokām izģērb.Dzimuzīmīšu deja uz kakla,muguras un pie labās acs.
Balss ir mierīga,vārdi vairs nesit.
Tu esi Tu.
Un cilvēks Tev blakus,smaida.