man jau sen ir tāda nostāja, ka man mana dzīve nepatīk, labāk būtu bijis nebūt. mūžīgās paranojas, katru dienu baidīties, gandrīz absolūta vientulība, nē, patiesi absolūta vientulība. bet tā ir tikai nostāja, jo, lai arī negribas atzīt, šajā nožēlojamajā huiņā, kas ir mana dzīve, ir mazi prieciņi katru dienu. un ar laiku cauri nepatīkamām pieredzēm tomēr paliek vieglāk, patīkamāk, interesantāk.

un tad vēl dzīvnieciskas bailes no nāves - pirms dažiem gadiem pārdozēju kautko legālu, un gandrīz nomiru, pareizāk - miru stundu no vietas. tajā pieredzē pazuda domas, valoda, perifērā redze, palika tikai mēma, psihotiska griba vēl pieredzēt šo pasauli. un šausmas.

kopš tās pieredzes gan ir šad-tad bijis žēl, ka nepaņēma prom. kautkāds mega-appisiens - spokam iedvest, ka tas grib šeit vēl spokoties.