Bružājos. Berzējos. Kaut kur pielāgojos. Kaut kur spurojos.
Jā. Un man nevajag pravietismus par tēmu "Esi tāda, šitāda, bet tāda, kāda tu esi, tu esi par skarbu".
Un kāpēc?
Jo saku, ko domāju? Jo nepiekrītu stereotipiem? Jo atļaujos iebilst, ja man ir cits viedoklis?
Jo, lai arī pašai asaras acīs, pasaku, ko domāju, kā jūtos?