Jauka rindkopa no kādas budisma pamatu grāmateles
[..] Paveroties atpakaļ, saprotu, ka apziņa par šo mainību un nenoturību mani satrieca pirms daudziem gadiem, pirms vēl biju pievērsies budisma pētijumiem. Kādu pēcpusdienu es stāvēju pie loga otrā stāva dzīvoklī, kur mitu studiju gados, un noskatījos uz cilvēku plūsmu lejā uz ielas. Es redzēju nākam kādu sievieti, viņa stūma bērna ratiņus augšā kalnā. Ne ar ko īpašu viņa neizcēlās. Viņa izskatijās kā jebkura mazliet nogurusi jauna māmiņa, ārieni nedaudz novārtā atstājusi, starp mājas darbiem uz brīdi izskrējusi kaut ko nopirkt. Mani lēni pārņēma izbrīns, kad es sāku saskatīt viņā kaut ko pazīstamu. Pirms pāris gadiem es neilgu laiku biju bijis ar viņu tuvās attiecībās. Tad viss bija gluži savādāk. Viņa bija astoņpadsmit gadus veca, prom no mājām, sākusi studēt universitātes pirmajā kursā, un bija ne tikai ļoti skaista, tajā laikā no vinas staroja tāda dzīves mīlestība, kāda var būt tikai vecumā, kad pasaule šķiet esam pārpilnības rags. Es pat atcerējos mūsu pirmo tikšanos. Viņas seja, starojošais smaids bija man kā fotogrāfija iegūlies atmiņā... Tātad, skaistums nav nekas paliekošs, tas mums nepieder. Tas ir vien notikums, turklāt gaistošs. Sieviete uz ielas nebija tā meitene, kuru es reiz biju mīlējis. Viņa bija kāda cita, gluži citādāka. [..]