Taču šodien notika arī kāda neparasta lieta. Pat nezinu, pilnīgi jāsāk ticēt, ka sagadīšanos nav, tikai Dievs, liktenis, kosmoss vai sazin kas vēl mums visu piespēlē īstajā laikā.
 Olainē man pretī apsēdās iereibis vīrietis. Kā jau iereibis cilvēks, viņš visu laiku runāja. Ar mani, jo neviens cits tuvumā nesēdēja. Un, kā jau iereibis cilvēks, viņš stāstīja par sevi. Andrejs, Nila Ušakova bijušais klasesbiedrs, pieklājīgs, pat visai patīkams [atskaitot dzēruma pakāpi, protams] cilvēks, divas augstākās, precējies, ir dēls, bet lielāko daļu laika es centos viņu ignorēt un neklausījos... Taču tas viss te nemaz nav svarīgākais.
 Svarīgākais ir tas, ka viņš mani ilgi un uzstājigi mēģināja pārliecināt, ka man viss būs labi. Ka esmu skaista, ka kādam ar mani ļoti paveiksies, ka man jātic sev. Atvadoties no visas sirds novēlēja veslību un vēlreiz pateica, ka man viss bus lieliski [ar piebildi, ka nekad nemelo]. Ok, es saprotu, ka tā bija dzēruša cilvēka muldēšana, bet - tieši šodien. No visām citām braukšanām, no visa tā, ka ļoti reti ar mani vilcienā kaut kas atgadās, tieši šodien, kad jutos totāli stulbi pēc izgāšanās dārzā, no visiem cilvēkiem vilcienā, tas notika tieši ar mani. Varat smieties, bet nevilšus sāku domāt, ka tas tiešam bija uzmundrinājums no augšas.

 "Респект и уважуха. [..] Ты очень красивая. Всё у тебя будет хорошо, я вижу."