ir ļoti labi, ka viņš pasmaidīja tikai beigās, un tikai beigās es ieraudzīju, ka viņš ir salipināta no daudziem gabaliņiem, amalgāms, hēlijs, metāla āķīši, porcelāns un parastie, circeņa atvilktie. daudz zelta, bet citur. tomēr šī doma mani neatstāj vēl līdz šim brīdim. viņš bija salipināts no gabaliņiem. viņš bija salipināts no gabaliņiem. šīs domas laikā sāk dauzīties sirds, mugurkauls caurdur pakausi, paveras mute, jo pie vārda "gabaliņiem" ir vajadzīgs ieelpot vairāk gaisa. divreiz sarunas laikā pārņēma spēcīgs naids. pirmoreiz, kad viņš teica: "piedod, varbūt es būšu ass, bet...". un otro reizi, kad atkal sajutu to drausmīgo vainas sajūtu, kas mani notriec no kājām, sastopoties ar lielu maigumu. ar tiem maigajiem un taktiskajiem cilvēkiem. naids mani mēdz pārņemt arī skūpstoties. viņš izskatās tik maigs, ka es viņu varētu ievainot un nogalināt. vismaz viegli apvainot un radīt netīksmi. viņš tam tiks pāri? viņš noteikti ir pieredzējis problēmas tikai ar atkarībām, ko mēdz radīt pārlieku liels vājums. nevis ar naidu. es zinu, ka es viņu interesēju. diez vai viņš būs saskāries ar tādas intensitātes apjoma radošuma, intelekta un neirastēnijas sintēzi. es pieņemu, ka es viņam varētu aiznest jumtu. varbūt kļūdos. redzēsim. es zinu, ko teikšu, kad mēs satiksimies nākamreiz. "kopš satiku tevi, uztveru sevi kā slimnieku".