jeb Dzeltenā lietussarga rēgs.

Zini, kur ir Seda? Ja zini, tad esi varen intelektuāla būtne.
Manā prātā tas izklausās aptuveni tā: Kaut kur postpadomju republikās, nekurienes vidū un mazlietiņ uz ziemeļmalu, tur, kur dzīvo dūņu rūķīši un kūrdas rūķenītes.
Tur mēs vakar bijām. Bet viss sākās ar jau par folkloru kļuvušā dzeltenā lietussarga patiesā īpašnieka meklējumiem. Alvis [labu gribēdams] piesolīja man savu ceļojumu bildes un vēl šādus tādus labumus, ja līdz Vecgada vakaram savākšu pie viņa nu jau gadu mītošo manu dzelteno lietussargu. Vārds pa vārdam un vakar rīta agrumā mēs četr.gab., es, žūriņš, grandāns un alvis, ar vilcienu devāmies Valmieras virzienā. Lieki piebilst, ka visiem maniem kompanjoniem i pa mašīnai un tiesībām un citām šādām tādām 21.gs ekstrām, tomēr pasākums saucās postpadomju garā un mēs ar smērētām siermaizēm, tējas termosiem un ar vilcienu devāmies uz TURIENI.
Valmiera nebūt nebija mūsu galamērķis, tomēr vienubrīd jau sabijāmies, ka tā tomēr sanāks- Alvis gudru ziņu bija saskaņojis braucamrīkus tā, ka minūti pirms vilciena pienākšanas no Valmieras atiet autobuss uz Sedu [klusināta bungu rīboņa dadadada-am]. Viņš bija naivi iedomājies, ka autobuss jau nu apjēgs, ka tās pāris min. vilciena pasažieri būs jāpagaida, bet tad... kas to būtu domājis, ka ir vēl kāda pilsēta Latvijā, kur vilciena stacija nenozīmē vispārēju pasaules centru un autoosta ir 20min attālumā?! Cerības uzreiz neatmetām, bet uzbūrām ainiņu kā mēs ar lēto Valmieras taksi dzenamies Sedas virzienā, taksistam izkliedzot zelta frāzi "Sekojiet autobusam!!". Skarbi palika ap sirdi, kad pat taksometru nebija, noķērām sabiedrisko autobusu un aizvizinājāmies uz autoostu. Nākamais autobuss pēc stundas. Nopērkam biļetes un atlikušo laiku pavadām aizdodmīgi lētā autoostas ēdnīcā [grandāns uzstājīgi mierina, ka šī NAV autoostas ēdnīca, jo autoosta ir PĀRi placim] [žūriņš nokauj pusdienu romantiku, apgalvojot, ka bez mīksta vēdera mēs prom no šejienes netikšot][kompānijai tikko pievienotā piektdaļa- šķēls cītīgi grūž visu māgā un piesola nodezinficēt ar 100g.]. Jau pēdējās desmit minūtēs uztaisam fikso šoppingu caur autoostas tirgu. Kā izrādās, tas nav le grande tirgus, tikai tāds... maziņais. Kamēr ar žūriņu krītam uz apakšveļu, alvis ir paspējis iegādāties cepuri "extreme", grandāns mašīnas mob. lādētāju un šķēls vienkārši murrā aiz sajūsmas sak' cik te viss lēti, labi, izdevīgi. Tad jau sēžamies autobusā un ne stunda nepaiet, kad ar glancīti ievizinamies mūsu THE galamērķī Sedā [arvien skaļāka bungu rīboņa daadadaaam].

----turpinājums sekos----


Autobuss mūs ievizina pilsētas galvenajā laukumā. Laukums ir lielāks kā, piemēram, Cēsu laukums- liela un plata ir braucamā daļa, vidū kārtīgs zāliena laukumiņš, kur tagad stāv skaisti izpušķota Ziemassvētku egle [novērtējam kā pārāku par Doma laukuma zilo egli], bet pat ezim skaidrs, ka egles vietā senāk izriestu krūti un roku, paceltu pret austrumiem, stāvējis pats Vadonis. Brauktuves ārējo malu no aplī „sastādītājām” mājām atdala zāliena un ērmotu stabu rinda. Stabi ir cītīgi koptas liepas- resni apzāģēti stubeņi ar pāris antenām galā. Starp katru trešo tā saukto koku rēgojas laternu stabi. Ja nemaldos, tad pilsēteles plānojumam no putna lidojuma vajadzētu izskatīties šādi „*”. Vidū centrālais aplis, uz malām kā stari taisnas, platas ielas.. tad zālājs ar liepu rumpjiem un mājas. Mājas visas dzeltenas, vienādas kā piecdesmitajos gados. Vienā tādā tikai Līgatnē dzīvo arī mana vecmāmiņa, tāpēc tā pavisam dīvaini. Dažas mājas tukšas, dažas apdzīvotas. Bet visdīvaināk, kad pa vienu tādu ielu ejot, tu saproti, ka iela beidzas nekurienē. Asfalts pārvēršas smiltājā, mājas izbeidzas. Pāris dārzņi, pļava un jau mežs, vēlāk purvaini lauki. Visi „zvaigznes” stari beidzas nekā. Vienam galā kultūras nams, vienam pļava, otram kapi, trešajam pāris jaunākas bloku mājas. Tik vien no ciemata.
Vienīgais iedzīvotājs, ko satiekam uz ielas ir krieviski runājoša, bezzobaina večiņa. Prasīta pēc ievērojamām vietām viņa pieved mūs pie mā-āziņas mūra mājeles, kurai vienā galā piemontēts tornītis un tagad tā dēvējama par baznīcu. Durvis un slēģi ciet, pašiem sava mācītāja nav, nākamais dievkalpojums 5.janvārī. „Draudzes māja” ir metrus simts attālāk situēta ķieģeļu „celtne” [aptuveni 3 x 8 metri]. Acīmredzot, vairāk šai pilsētai nevajag. Pēc krieviskās parunāšanas un pareizticīgo „baznīcas” saprotam- lai kaut ko uzzinātu, jājautā svešā mēlē.
Tālāk todamies pa vienu no "stariem" ārā no pilsētas.
Ejam pa ielas vidu un vērojam liepu rumpīšus. Nekā un neviena cita nav, tikai kāds sunc aizdiedz aiz stūra. Ejam un Alvis uz mūsu kompāniju paskatoties saka „labi vien ir, ka esam pieci. Būtu vairāk, domātu, ka okupanti.” Kompānija uz tuksās pilsēas fona tiešām iespaidīga. Arī stara galā stāvošais tēls ar suni neizlaiž mūs no acīm. Mājas beidzās, ceļš turpinās līdz metāla sētas vārtiem, tur sarga būdiņa, vecenīte un suns. Puiši kaut ko krieviski jautā, tantuks atbild, ka, lūk, vīrietis mums izstāstīs.
Ar vīrieti sasveicinamies krieviski, viņš ņirdzot sveicina pretī un turpina runāt skaidrā latviešu valodā. „Uz purvu gribat? Nu ta pa šo pašu ceļu 8km mežā un tur redzēsit kūdras kalnus.” Turpmākajās pāris minūtēs līdz mūsu ceļa kustojumam uzzinam, ka Sedas ciems celts 50gados kā strādnieku ciemats kūdras purvam. Kā jau daudziem padomju projektiem, savesti krievu strādnieki, tāpēc arī pareizticīgie un krievvalodīgie vairākumā. Tagad kūdras purvam šādas tādas problēmas- vieglāk aizsniedamie slāņi norakti, tagad vērtīgākais ir zem ūdens un kapitālisma laikos neviens jau negrib maksāt par drūmo elektrības rēķinu, kad jādarbina sūkņi. Garām tekošā upīte ir trīs metrus virs kūdras līmeņa, ūdeni tāpēc var dabūt prom tikai „ar spēku”. Viss ūdens jāpārsūknē uz Gauju. Mazais šaurzliežu dzelzceliņš arī vairs labi nefukncionē, kūdra jāved prom ar mašīnām. Kūdas purvs ir sia[mia?via?] un pieder somiem. [kā jau lielākā dala LV mežu-skandināviem]. Izrādās, ka šādus grūtus laikus kāds tajos piecdesmitajos gados jau paredzējis- pilsētas plānojums saucies „piecdesmit gadu plāns”. Kultūras nama pierē lieliem burtiem rakstīts „1959”. Skaidri redzams, ka piecdesmit gadu plāna termiņš ir notecējis, viss mums apkārt brēc pēc lielas nekurienes, pēc pasaules malas. Mēs atvadāmies no večuka un dodamies pa meža ceļu purvā ieksā.

---- kafijas pauze ----