Pilsēta. Svaigs balts sniegs kūst uz melna trotuāra pavasara saulē. Mani baltie baloži aizlido pāri tavām peļķēm un atspīd tajās. Lai nevajadzētu pieskarties.
---
Melna tumsa atšķiras no pelēka bezveidīguma. Tā uzreiz pasaka, ka ir bezcerīgi kaut ko saskatīt.
Apbrūnējušu un slapju kļavu lapu buntīte. Gribas veldzēties, bet rudens ir auksts. Kurš gan var padzerties no asarām?
---
Kas var būt vienkāršāks par mierīgu ezeru? Kas var būt tālāks, ja nerimstas vējš?
---
Jau kuro gadu cenšos nosaukt vārdā vaļus, uz kuriem balstās mana pasaule. Bet tie nemitīgi peld prom no kāju apakšas, kustīgi un slideni. Vai vispār ir tādi vārdi, kas viņus apstādina? Vai arī dzīva pasaule vienmēr kustas?