Esmu melna un maziņa, bet muti lieki nebrūķēšu, jo to, ka esmu dzimusi, lai rāpotu, zinu jau sen. Jāsamierinās ar skarbo likteni un rāpot jāmācās ar pašcieņu.
Nekad nebūtu domājusi, ka nonākšu pie atziņas, ka tajos brīžos, kad necenšos aizmirsties, uzvezdamās kā viszinoša kaza u.tml., es sevi no visas sirds ienīstu.