cilvēka atmiņa ir viena apbrīnojama padarīšana. manā atmiņā lūk gadus kādus desmit rāmi gulēja un šodien no dzīlēm izpeldēja šis pastāstiņš:

kad rīgā tikko bija atvēries visādu "joku" veikaliņš čakielā, nu atceraties, tas, kur varēja dabūt visādus izāzējamos verķus - degoša benčika imitāciju, ko uzlīmēt uz dīvāna, saplaisājuša stikla uzlīmi priekš labākā drauga mašīnas, nevainīga paskata žvačkas ar dedzinošiem pipariem un, kas pats galvenais, mākslīgās kakas - tas varēja būt kāds 94.-95.gads, lūk ap to laiku mēs ar jukums_trakums mācījāmies kādā 8.-9.klasē un nezkā sadomājām rīkot klases vakaru. vai arī mums kāds uzdeva šo partijas uzdevumu, lūk tādus sīkumus es neatminos. bet atceros tik daudz, ka vakara programmu štukojām samērā ilgi un rūpīgi padomājām par galvenajām balvām, kuras mūsu dārgie klasesbiedri varēja kaut kādā veidā izcīnīt. galvenās balvas bija divas - pati galvenā un otrā galvenā. otrā galvenā bija glīta kakas imitācija bez kastītes, un pati galvenā - kakas imitācija ar kastīti un pušķīti. un, ziniet, mums tas likās visnotaļ gaumīgs joks.


lai nu kā, tas bija skaistas draudzības sākums.