Šodien draudzene atreferēja, kā šai vakar gājis pēc darba pasākuma. Kādi trīs darba kolēģi pēc skrituļošanas pasākuma nevarējuši vienoties par tālāko darbības plānu. Draudzene gribējusi peldēties, kolēģe - turpināt skrituļot, kolēģis savukārt paēst. Visi trīs sarunājuši laiku, kad satikties un pašķīrušies katrs savās gaitās. Draudzenei ūdensmānei peldkostīma iztrūkums nav šķērslis. Gar Ķīšezera krastu noskrējusi līdz kādai nomaļākai vietai, nomet slidas, drēbes un fiksi, fiksi ūdenī. Neapmierinātību izraisījis fakts, ka līdz pieklājīgam dziļumam kā izrādās, ļoti tālu jāiet. Stulbi. Jo tālāk no krasta, jo lielākas iespējas, ka citi pieūdens atpūtnieki pamanīs, ka viņa kaila. Neko darīt, metusies četrāpus un it kā peldējusi, līdz kļuvis vēsi. Tad lēnām pa ūdeni rāpojusi līdz krastam, izkāpusi un sākusi meklēt savas drēbes. Ak tavu izbrīnu - drēbju nav. Noskrējusi plika bik uz vienu pusi, bik uz otru un nekā. 100 punkti, ka nospertas. Nemaz negribu iedomāties, kā viņa tajā brīdī jutusies. Nu ko, cik tad ilgi plika sēdēs pie Ķīšezera. Necili piesegusies ar rokām gājusi gar krastu, līdz ieraudzījusi kādu (kā vēlāk izrādīsies sportistu) sēžam ezera krastā un mācamies. Joprojām mēģinādama neizskatīties ļoti kaila, viņa uzrunājusi puisi, ka viņai esot nozagtas drēbes, vai viņš nevarētu palīdzēt. Puisis manāmi samulsis, bet bez kavēšanās izvilcis no somas sasviedrētu basīša sporta tērpu un pametis manai draudzenei. Viņa ļoti pateicīga palūgusi tel.nr., lai vēlāk kaut kad drēbes varētu atdot, un gar krastu devusies satikties ar kolēģiem, kas viņu aizvestu uz mājām. Kādu gabalu nogājusi un - atkal, ak tavu brīnumu! - redz savas drēbes un slidas. Pārģērbusies, tikusi atpakaļ līdz sportistam, atvainojusies, ka laikam ir blondīne un peldoties pavirzījusies prom no tā krasta punkta, kur atradušās viņas drēbes. Tā lūk gadās arī NE blondīnēm, tā ka nevajag, ja?! :P