N.Ikstenas Ēnu maiņas trauslā šķituma robežas īstenības svītra lūdzas pēc vizualizēšanas, pietuvošanās un nostāšanās aiz tās ar muguru, turot rokā atpakaļskata spoguli, bet nelūkojoties turp; lai tā ēna pārslīd, lai sapinas kristālos, lai uzvēdī tikko jaušams savvaļas ķiploku aromāts, ielāgot tikai virzienu un meklēt nevis zīmes, bet dzīvus, autentiskus cilvēkus, un, uzduroties zīmēm, vērst tās atpakaļ cilvēkos.