#89
Dzeltens, it kā ne dzeltens tas zelts
Bet neredzēts arī tas peld
Pa upi, te pret straumi
Kā tāds baritona skaņu vilnis
Haotisma pārpilnībā tīts
Bet tik graciozi kontrolēts
Ar šarmantu un nekoncentrētu
Bijības apliecinājumu.
Cik dārgmetālam raksturīgi,
Vienmēr nozust pagultē
Un attapties raktuves kodola paspārnē,
Ar šķietami pazaudētu, bet vienmēr uzticamu
Ikbrīža vērotāju savannas ozola zarā
Kas mūžam tevi sargās,
Ievainotu kara laukā sapurinās
Un godājami, gluži karaliski
Bez sāls noēdīs.