so much more, than happy ending...
Sajūta, ka nespēj noturēt cilvēkus Sev blakus vairāk par vienu vakaru, Mani beidz nost. Salīdzinu, apkopoju, analizēju... bāc - viss tik vienādi, prasti.
Šodien ar smaidu sejā, ar nelielu vienaldzību, Es pateicu, ka dodos prom, kaut gan iekšā Man smeldz, sāp un jautājums - ko Tu dari? kāpēc Tu tā dari? Kur Tu skrien? No kā?
Es pat nesapratu viņa reakciju, jo iekšā biju ļoti satraukusies, centos parādīt, ka Man ir vienalga, ka Man taču tāpat var uzzvanīt un ar Mani tikties, bet Mēs abi zinām, ka neviens no Mums to nedarīs.
Tu tāpat novembrī dodies prom, Tev arī daudz kas mainīsies, tā kā agri vai vēlu tas notiktu. Tas neko nemainīs tapāt (es zinu).
Man prieks, ka Tevi pazinu, Tu Manas ceturtdienas padarīji jēgpilnākas un Manu dzīvi nemierīgāku.
ārprāts, kā Es gribētu, lai Tu Man esi blakus, Man Tevis jau pietrūkst. Un tas stulbais teiciens, ka ir grūti likt punktu tur, kur sirds liek komatu, vai Manā gadījumā daudzpunktes ar domu, ka tas ir pārtraukums, iespējams, mūžīgs, iespējams, nē.
Zini, Es esmu gatava atkal gaidīt vai darīt jebko, lai pienāktu tas vakars, tas... Tās pāris stundas, kurās jutos tik laimīga, tik vajadzīga un mīlēta.

P.S. Tu nekad neuzzināsi par Manām jūtām. punkts.