Stepes vilks 2
Vakar sarīkoju mammas palātā īstu cirku. Vobšem, ienāku, guļ mana mammīte pie sistēmas, saule spīd pa logu iekšā, un man pirmā doma, ka jāatver logs un jāizvēdina. Logs ir pēc padomju laika modernākā parauga verams - jāgrūž no apakšas un jānostiprina ar bleķa kājiņu. A gultas kājgalī, kur tieku klāt - kājiņa nolūzusi. Savukārt pār galvgali nevaru kārstīties - uzkritīšu vēl mammai uz šuves vai vismaz sistēmu apskādēšu. Bet es nepadodos, atbalstu logu ar jau minēto "Stepes vilku".
Tiktāl nu būtu labi. Runājamies, cik nu mamma spēj. Promejot grasos aizvērt logu. Un te pēkšņi atklājas, ka palātā ielidojusi lapsene. Un pa šauro šķirbu tā nav un nav izdzenama. Pagrūžu logu plašāk vaļā un "Stepes vilks" krievu valodā noplanē un piezemējas uz 2.stāva jumta. Man pārņem šausmas. Bet lapsene nelido un nelido ārā. Es dzenu ar aizkaru, es vairākkārt iemānu viņu krūzītē un piesedzu ar no kāda 91. gada biezā krievu žurnāla izplēstu Pomeranca rakstu, bet lapsene allaž izbēg. Un man ir ļoti bail uzgāzties uz sistēmas vai šuvēm. Beigu beigās es padodos un atstāju lapseni palātā.
Saņemu dūšu un drošā, gaišā balsī, ko esmu iemācījusies no Citronmētras, uzsākot teikumu ar vārdiem - Es ļoti atvainojos, ka griežos pie jums tik stulbā jautājumā - prasu vairākām darbiniecēm, ko iespējams darīt, lai atdabūtu grāmatu. Māsiņas ir laipnas, un tehniskā dispečere pat dodas man līdzi pa kāpņu telpas logu skatīties grāmatas atrašanās vietu. Es redzu, ka grāmatu var aizsniegt ar roku pa trešā stāva logu, bet tai nodaļai ir priekšā piekaramā atslēga.