param
Vakar uz laukiem braucot nebiju izvēlējusies pareizos apavus. Volejbols programmā nebija paredzēts, tomēr atteikties to spēlēt nebija manos spēkos. Ar savām mazajām špiļkām uzaru zālaino laukumu un tagad ceru, ka esmu palīdzējusi sliekām apgādāt to ar skābekli. Paši zābaciņi gan izskatās tā, ka varētu no tiem atvadīties... nu un - galu galā, vasara tāpat gandrīz klāt.

Pagājušonedēļ gandrīz sajuku prātā un nopirku sev automašīnu. Pāris neprāta gramu pietrūka. Es to šobrīd nevaru atļauties (konkrēto modeli jau nu noteikti), un ļoti lielas vajadzības arī nav – secinu, ka vainīga pārdevēja spēja apvārdot. Čigāniskas spējas. Tagad lepni domāju, ka veselais saprāts mani tomēr nav pametis. ;)

Pagājušonedēļ arī izstrādāju savu kārtējo kroņa numuru. Pusdienās ar sapņu vīrieti (ne savu ;) pasūtīju svaigi spiestu apelsīnu sulu un, gaidot ēdienus, 2 reizes ar ļoti īsu starplaiku nošļakstīju viņa baltā krekla aproci un pēc tam arī uzvalciņa atloku ar apelsīnu sulu. Es, protams, varētu vainot salmiņā sastrēgušos sulas biezumus vai vēl kaut ko, bet mulstot man vienmēr kaut kas TAADS notiek. Kārtējo reizi biju piemirsusi, kā ir sarkt, bet nu šīs sajūtas esmu restaurējusi ilgākam laikam. :) Parasti saglabāju humoru un arī viņa tolerance un humors pielīdzināmi augstākās līgas spēlētāja līmenim, tomēr – stulbi.

Joprojām vēlos nomainīt darbu.