Ceļo-mums
Vajadzētu uzrakstīt par mini road trip. Doma bija to izdarīt jau agrāk, bet atgriežoties mājās nereti visa gribēšana nojūk. Garšs stāsts un nevēlēšanās ieslīgt self-pity vairošanā. Atgriežoties Rīgā man pietrūkst gaisa.
Ko lai saka..?
1.diena (8tais, piektdiena) : No rīta - lielas paunas vilciens un krustvārdu mīklas. Plāni lieli, nezina vēl ko gaidīt, un labi vien ir. Izrādās, ka māsa diez ko labi nebrauc, neko jau nesavārīja. Tētis ar tiesībām arī neko labu neparādīja. Nez kā būtu, ja es mācītos braukt (kāds zina kādu labu skolu?). Dienas atziņa - visi runā, neviens nevienu neklausās un attiecīgi arī nedzird un iznākums tāds pats. Vismaz labi, ka mazā māsīca labi orientējas un saprot kartes. Ekskursija pie zāļu tantes, ineresanti, bet varēja būt labāk. Kāds pārāk daudz pļāpāja ne par tēmu. Toties mums tagad ir 3 zāļu tējas, noderīga informācija un uzlējums pret vīrusiem! Vakars - pulkstenis spītīgi rāda, ka šis tas (otra ekskursija) izpaliek. Jeb sastādītie plāni sāk gāzties. Pēc zīmīgas ciemošanās devāmies uz nakts mājām bez nelabām nojausmām par nakts mieru. (p.s. paceļam es redzēju savu pļavu. To, kas nav izdomāta, bet ir īsta. No pagājušā ieraksta. Eh..) Interesanta pieeja - dari, ko gribi, maksāsi rītā. Tad nu mēs spēlējām (mēģinājām) volejbolu futbola laukumā. Basām kājām pa slapju zāli un pārteidzoši maz mošķiem. Ja salīdzinātu, varētu teikt pat - gandrīz nemaz. Un tā līdz biezai mazliet miglainai krēslai. Tad gan pļunkš iekš Ķoņu dīķa tik dievinātā ūdenī un vakariņas tumsā uz lielajām šūpolēm. Pamēģini gulēt, ja tur pat blakus dārd mūzika un kaut kas visu laiku pa tevi rāpo. Nekas, tā apklusa. Apmēram ap pus pieciem, tā teikt līdz ar gaismu. Un vismaz 10 Maikla "They don`t care about us".
2.diena : Nav brīnums, ka es pamodos kašķīga un neomā. Aizpampusi, sasvīdusi un neizgulējusies, ap 9. Pēc nelegālās dušas gan jutos krietni labāk. Tad saorganizējāmies kafijai un gardām pankūkām ar ievārījumu, lai laimīgi dotos no turienes prom. Daiļi jau tur ira. Bet nākošrei gan es gribu gulēt istabiņā, nevis sienaugšā pa 3 latiem. Eh, es - izlepusī pilsētniece! :P.Diena - Mazsalaca izlaboja visu dīvaino garstāvokli. Ejam, līst, braucam, nelīst. Bet Skaņais kalns vēljoprojām visā savā burvībā, ar rūkšanu, svilpieniem un saucieniem. Pusdienas uz soliņa ar brīnišķu skatu un mazliet sarunām ar laivotājiem, kas Salacas upi padarīja par "Brīvības ielu dienvidū" ar peldsatiksmes sastrēgumiem. "Cik tālu līdz Rīga?" viņi prasa.. Pēc tam mēģinājām nobraukt kaimiņtūrištas. Viss, mums pietiek! Braucam pie brāļa. Tas nekas, ka tētis atstāja telefonu pie zāļu tantes un nevienam citam brāļa numura nav. Bet jēga tāpatām nekāda, jo ar brāli kāds neko nesarunāja. Nevien mājās nebija, labi, ka draudzīgs kaimiņš tur ir un mūs ielaida. Ar kaunīgu atļauju paliekam tur, jo stūrētāji sabozušies un kādu brīdi braukt negrib. Jūriņa, auksts ūdens un smuki melli akmeņi, kas ir pārāk lieli, lai tos izraktu. Vakariņas un divas jaunatklātas spēles līdz 3iem un pļāpas gultās lūdz 4iem.
3. diena : Vēl viens sasvīdis, bet krietni foršāks rīts. Māsīcai pakaļ brauc draugs. Lēnu brokastu un pārdomu rezultātā māsa un māsīca aizbrauc. Es un tētis paliekam ar uzdevumu pieklājīgi sagaidīt brāli mājās. Rezultātā es tiku pie ekskluzīva izbrauciena ar kvadraciklu pa meža-pļavu teritoriju. Tie ir mani amerikāņu kalniņi. Neko asāku man nevajag, bet man patika u nebija bail. Brālis gan brauc labi.. Vakara spoguļjūra, kur gandrīz saplūst ar debesīm. Pasakaini. Un cetrurtās dienas rītā brālis mani izmeta pie Rīgas Modēm. Biju mājās pirms saules manā istabā.

Road tripa atziņas: 1. un vissvarīgākā - ir jāsaplāno un jāpārbauda viss, viss (manam to jādara). Lai nesanāk tādi neveiklie brīži kā ar brāli. 2. Gribu vietuļu jūriņu un daudz, daudz gaisa. 3. gribu kafiju.. Ar pienu! 4. -"Man patīk šī dziesma!", -"Labi. Bet mēs tev to piedodam." (sk. zemāk) Ja 'game face is on', tad viscauri. 5. pēc tam mēdz būt mazliet skumīgi.