sapņi
Tā gadās. Nav, nav un tad saņem ar uzviju. Šonakt sapņoju par to, kā mēs ar Lapu ejam uz Viļānu dzimtsarakstu nodaļu, lai apprecētos. Apkārt viss tāds drūms un nekāds, mēs esam parastās drēbēs, kaut kādās džinsu biksēs un baikās. Vienīgā skaistā lieta bija balts, neliels pušķis manās rokās. Un tad mēs nonākam līdz zagsam un es attopos, ka esmu viena, jo Lapa kaut ko bija aizmirsis un solījās mani panākt. Tā nu es ienāku zagsā, kas izskatās kā maza aizpīpēta komunalkas istabiņa, kurā sēž paresna sovjetstila bāba, kas saka "Девушка, вам чего?". Saku, ka gribu apprecēties, bet topošais vīrs būs nedaudz vēlāk. Varam sākt arī bez viņa. Un tad viņa sāk kārtot papīrus, bet man paliek kauns par to, ka viss atkal notiek tā un sapnis apraujas pats no sava bezjēdzīguma.
Un dublis divi. Sapnī attopos, ka man uz rokām ir dvīnīši, pavisam maziņi, puika un meitene un es saprotu, ka galīgi neatceros dzemdības. Jo pārsvarā mana asinis stindzinošā fobija ir dzemdības, kuras sapņos esmu pārdzīvojusi visdažādākajās variācijās. Taču šoreiz ir vienkārši bērni. Un tad es baroju mazo puiku, kas laimīgs ēd no krūts, bet meitenīte nepārtraukti guļ un tā viss, ko es daru ir ar tiem diviem bērniem uz rokām. Kaut kur skraida arī pirmais sīkais. Un sapņa beigās es saprotu, ka esmu DAUDZBĒRNU māte un mani tas dzen izmisumā! No bezspēka es bļauju uz Lapu, ka izmetīšu planšeti, ja vēl kaut reizi viņu redzēšu sēžam pie tās mājās.

Analizējot sapņu tematikas, kas ar zemapziņas palīdzību tiek apspēlētas visdažādāko žanru ietvaros, var spriest, ka lai arī dzemdības ir un laikam paliks bailes Nr. 1, tomēr kāzu iespējamība joprojām neatpaliek.