es labprāt ticētu, ka tiem mirkļiem, kuros eksistence savelkas kā cilpa, vārdi, jēdzieni, saules un mēneši slīd, ņirb un skrien uz visām
pusēm kā ņudzošs tarakānu paklājs, viss fragmentējas un viss ir vienlīdz fokusā un neko vairs nevar saprast tādā mērā, ka gribas vienīgi MIRT, ir kāds ELEMENTĀRPSIHOLOĢISKS izskaidrojums. kāds vienkāršs un drusku pazemojošs, "bailes no vientulības" "ilgas pēc mīlestības", "bailes no nāves", "zema pašapziņa" u.tml.
ja vien kādreiz kāds man varētu pateikt īsto žanru, es zem tā parakstītos un sāktu to ārstēt ar rīta skrējienu un aukstu dušu.
redziet, man šobrīd ir nenormāli svarīgi būt normālai.