Gaidot centrāltirgū kādu attālu paziņu, lai atgūtu no viņa savas otiņas, biju iegriezusies gaļas paviljonā, lai mazliet sasildītos. Kā vienmēr tur valdīja diezgan patīkama smarža. Cilvēki haotiski skraidelēja, it kā viņiem joprojām vajadzētu darviniski izdzīvot cīņā ar cūku līķiem, liellopu visdažādākajiem orgāniem un ķermeņa gabaliem, kuri izlikti pa letēm zaigoja gradientā no baltās līdz brūnajai krāsai, ietverot dažnedažādas rozā un sarkanā nianses. Tomēr radības kroņi nevēlējās ļaut mirklim sastingt, nervozi drūzmējoties rindās un glūnot viens otram pār plecu te pārdevēju nogurušajās acīs, te atkal tikpat dzīvās lopu acīs, kas stiklaini un nekustīgi tvēra apkārtesošo atmosfēru. Pakāpos soli atpakaļ, piespiedos pie netīrās sienas, rokas pacēlu plecu augstumā un ļāvu plaukstām no sienas izburt pagrabstāva saldētavu aukstumu un sastindzināt visu šo dinamiskās kustības mirkli kā paātrinātā videoklipā...

Kad pēc kāda laika ieradās viņš, nespēju apvaldīt smieklus, paņēmu otiņas un izskriedama cauri visam paviljonam vēl pēdējo reizi ieelpoju brūno un vēl mazliet dzīvo smaržu.