Nobakstījos, visu rītu nobakstījos un šī klabināšana (tagad) ir mēģinājums izrauties no laiskuma un stīvuma apļa. Vienmēr šādos brīžos piemeklē nesaprotamas pārdomas saistībā ar savu spēju kaut mainīt mentālās un apkārtējās norisēs. Runa nav par determinisma un brīvības pretstatu. Jautājuma nostādne vairāk skatāma/meklējama paša attieksmē/izjūtā pret to/saistībā ar to, ko dari. Nav skaidrs, kā to pateikt, bet reizēm piefiksējas tāda neskaidras sajūtas: 1) ka tevi kāds burtiski tur ciet, tu it kā mēģinātu iet līdz kaklam iebridis ūdenī; tāda burtiski materiāla pretestība; 2) reizēm izdodas šim pirmajam stāvoklim tikt pāri un patiesi vietā ir teiciens, ka "esi uz viļņa"; tie, kas kādreiz ir braukuši ar laiviņām zin, ko nozīmē "tikt uz viļņa"; viegluma sajūta ir tikai šķietama, jo ir baisi jārauj, lai no viļņa "nenokristu". It kā spēku pielikšanas ziņā atrašanās "bedrē" un kārpīšanās prasa tikpat lielu piepūli, kā noturēšanās uz viļņa.

Jautājums ir par to, kāda ir atšķirība starp abiem stāvokļiem? Vai esot "bedrē" ir vērts lieki šķiest spēkus, kā atrast vilni uz kura tikt (protams, ja tas kaut ko vispār dod, izņemot sajūtu "ka viss notiek"). Varbūt sajūta "viss notiek" arī ir atbilde uz jautājumu?

Bet īstenībā gribēju teikt/iztekstoties savādāk, bet vārdi paši aiznesa pie analoģijas ar vilni. Un te rodas citi jautājumi, par kuriem varbūt citreiz, jo ir neliela cerība, ka esmu izkustējies. Kas iekustināja? Vai ir kustība? Nav runa par Aristotela pirmkustinātāju, bet varbūt ir. Joprojām nav skaidrs, kas kustina karogu? Drīzāk, nav skaidrs, kā "pareizi" uzdot jautājumu.

Ha, banalitātē par jautājumu, kas satur atbildi ir kaut kāda sāls. Bet kā pajautāt, lai sajustu šo "īsto" garšu. Bet to, ka ir ĪSTĀ garša, es zinu droši. Tā piemeklē reti, bet tad, kad tā IR, to nevar sajaukt ne ar kādu citu.

Jopcik micīt, kā lai par šo runā, lai tas neizklausītos "tik garām"?

Baigais kārdinājums augstāk minēto izdzēst. Bet sev par spīti un nākamamām paaudzēm par mācību un prāta piegānīšanu ar niekiem... Lai iet!