es esmu pilnīgi neizdevusies profesionālajā, radošajā un psiholoģiskajā dzīvē, bez jelkāda potenciāla jelkad saņemties un kļūt "normālai" (nē, es nepārspīlēju), un reizē tik nenormāli mīlēta. varbūt tas ir par skaļu teikts. mīl mani tikai ģimene, protams. bet tik nenormāli gaidīta visur un aicināta un iecienīta un iemīļota un iefanota ("upe, es par tevi reāli fanoju")- ka labākais variants būtu mirt jaunai, kamēr vēl nav par vēlu.