Slinkums, bļa
Rudens, svina krāsas debesis un gandrīz vai bezkrāsainā, aukstā Rīga man uzdzen depresiju un panīkumu. Dusmojos, ka nekas nenotiek, ka nav nekāda progress, bet patiesībā klaiņoju pa inetu bez jēgas un skatos visādu tīņu meiteņu lapas, skatos bildes, kur viņas graiza sev rokas, lasu viņu depresīvās domas. Man paliek silti ap sirdi. Autsaideri vienmēr man kaut kā sildījuši sirdi. Es arī drīz kļūšu par autsaideru, esmu tik pasīvs un slinks, ka man grūti nahuj traukus nomazgāt. Bļe sēžu un lamājos par to, ka viss gads nokrauts ar netīriem traukiem.

Drīz iespējams fēcēšu arī tepat pie kompja. Depresija. Nafig man cēlam antikultūras pārstāvim vispār būtu jāmazgā kaut kas?

Izrādās, ka var arī nedomāt par pišanos. Vakar biju pastaigāties, lai izvedinātu galvu pēc masturbēšanas seansiem. Sajutos itin labi. Nopirku Rīgas Laiku, izlasīju Jāņa Grīnvalda piezīmes par 2.pasaules karu. Patika forma un saturs. Paskatījos TV, tad atkal sāku domāt par pišanos....