tamtaramtamtam
Man ir gandrīz skaidrs kādu es sevi vēlos redzēt pati.
Bet tā pagātne negrib mani atstāt.
Un protams arī visas tās emocijas, priekšnojautas un stulbā fantazēšana par to kas varētu būt.
Tas viss arī protams neatpaliek.
Un tā nu es sēžu domājot kas varētu notikt.
Sēžu iekšā savās bailēs kaut kādās no visa apkārt.
Lai gan visvairāk par visu pasaulē man gribētos vnk dzīvot! Dzīvot un izbaudīt visu. Tā ar vieglu prātu, sapratni un mieru. Bez satraukumiem. vnk baudīt. Protams neatstājot novārtā to, kas ir nepieciešams izdarīt.
Gribās to vieglumu, ko bieži vien apbrīnoju tajos visos dzīvespriecīgajos cilvēkos.
Tā apskaužu šo spēju.
Es zinu, ka es arī tā varētu. Bet kaut kā laikam necenšos pārāk stipri, lai beidzot pieliktu punktu pagātnes lietām. Gribas būvēt ko jaunu. Bet nezinu arī kā lai iesāk. kas tad būtu tas lielākais atspēriena punkts, kas man liktu iekustināt sevi. Ja tas izdotos tā pa īstam, nevis tikai īslaicīgi, es zinu, ka man izdotos.
Tikai mazliet ticības sev. un arī citiem.
Mazliet vairāk smaida un miera.
Mazliet.
Mazliet.
nu lūdzu iedodiet man šo spēku. Nu kvai ar smagu spērienu pa pakaļu!!!