Spoguļēēj, spoguļēēēj, oooēēēooo.
-Bļeģ, krāniņ, lai nu kādi, jūs iedomu draugi, vienmēr nākat kā saukti, kad ir visgrūtāk un kad liekas, ka izejas vairs nav. Paldies tev par to.
Novēršos no sava blakussēdošā drauga un paskatos ārā. Tramvaja skatlogā ir mans atspulgs, aiz tā kā pa konveijeru garām slīd preces- tante rozā beretē, nez pa kuru laiku sazaļojuši krūmi, 2 bērni ar skolassomām, kāda bezarhitektūras celtne... Braucu spoguļu ietvertā vagonā. Skatlogi.
-Nu es esmu pārkāpusi spogulim pāri. Nezinu, vai vēl tiksimies. Tu esi viens un es esmu viena,- Es čukstu, joprojām skatoties ārā pa logu. Pasažieri domā, ka es vai nu bum- bum vai arī runāju pa krutu mobilo. Man PO. Nolaižu plakstus pār acīm. No ēnām ik pa laikam izšaujas spilgta saule, kas liek satrūkties. Domāju, cik no cilvēkiem, kas brauc vagonā, dzīvo savā falšajā spoguļattēlā un cik- citu spoguļattēlos.
Es pārkāpju sev pāri un esmu aizspogulijā- tajā spoguļa pusē, kur nolobījusies sudraba krāsa, slēpjas nobrūnējuši tauki un zirnekļu izsūktas mušas. Vienmēr ši spoguļa puse biedējusi. Esmu bez atspulga. Tas vairs nemāna un neslēpj, nerada sajūtu, ka neesi viens. Es ESMU 1, man nav atspulga, uz kuru paļauties; uz kuru novērst citu skatienus, kad tie pārāk dziļi ieurbušies manī iekšā.
Spogulis ir katra parasta skatloga hardcore versija. Un jūs esat sava spoguļattēla hardcore versijas. Spoguļattēls, savukārt, ir jūsu kaverversija. Spogulis atspoguļo tāpat kā skatlogs, bet pretēji otrajam, spogulim neredz cauri ne desas, ne lakotas kurpes, ne kleitas. Potenciālais pircējs jūs neizpirks tukšus un lētus, neizsūks kā zirneklis mušu. Spogulis uzticīgi slēpj.
Sajutu, ka iedomu draugs mani cieši vēro. Viņa acis.
1+1 --> Cilvēks Spožā spoguļa puse un Cilvēks netīrā spoguļa puse- spožais slēpj un aizsargā, bet bez netīrā spožais nespētu spīdēt un atstarot. Bez kāda no abiem spogulis nebūtu spogulis.
Kāpjot savam spogulim pāri, sagriezos, un brūce asiņo. Iedomu draugs pārsies- tam jau viņi domāti.
Šis ir tikai viens no spoguļiem, kam kāpu pāri. Patiesībā manā rīcībā ir vesela diskobumba, kas sevī slēpj manu šķautņu maskētās patiesās puses. Kā "kinderolā". Mēs ložņājam iekšā- ārā pa savām diskobumbām kā skudras, pārkāpjam savus spoguļus no vienas puses uz otru, vienmēr cenšoties noturēties nemitīgi virpuļojošās bumbas augšpusē.
Kāds spilgts sauleszaķītis liek atvērt acis. Saule ir milzu diskobumba, kas atspoguļo uz Zemes un mūsos notiekošo. Mums visiem pieder Saule, mēs esam tās spoguļi- sauleszaķīši (Saulei ir ēnas puse?).
11.tramvajs attālinās no pieturas, vagona sāns atspīd pieturas stiklotajā būdā, sākas haotisks sliežu ritms, kauc riteņu basi. Vadītāja monotonā balss ziņo- "Diagnoze- ieraušanās sevī vidējā formā, strauji progresē. Nākamā pietura- Alkoholisms."
Paskatos iedomu drauga nogurušajās acīs. Nav pasaulē divu vienādu spoguļu.
1+1