es atdzēsos, jo satiku domubiedru, lūk, šī dāma, kas, cik noprotu vismaz pēc viņas garadarbiem un fotoattēliem, cietusi arī no dzimumidentitātes problēmām:



http://en.wikipedia.org/wiki/Sarah_Kane

Vismaz divas no piecām viņas uzrakstītajām lugām ir patiešām izcilas. Lakoniskas, nekāpinātas, precīzas, perfekti konstruētas, metaforiskas (pēc tam, kad pusnodzēries žurnālists Aiens ir izvarojos pamuļķo meiteni Keitu viesnīcas istabā, viņa rīcība sabojā arī realitāti apkārt viesnīcai un pa durvīm ienāk karavīrs, kurš izpiš Aienu pakaļā un izsūc viņa acis, utt.) un tik nenormāli šokējošas, asiņainas un vardarbīgas, ka pat man ir grūti lasīt. viena no viņas lugām, piemēram, ir sarakstīta pēc Barta citāta "being in love is like being in Auswitz".

viņas pēdējā luga, "psihoze plkst. 4.48" ir sarakstīta psihiatriskajā slimnīcā īsi pirms pašnāvības pakaroties, kuras nolūks aprakstīts arī lugā.

visu šo dienu pavadu lasot, un, y know, it all brings back bitter sweet memories.

es nezinu, vai es priecājos vai drīzāk nožēloju, ka to neizlasīju toreiz.

kaut kas no tā visa vēl arvien nav pagātne.