Bet es taču bēgu prom. Nu itkā sadegu, bet izdomāju - ka nē, priekškam. Un tad pārcilāju, ka varbūt vajadzēja, ka re ku tie arī ir tie likteņa pakārtojumi, ka tam visam bij iemesls, like - todien varēji neiet pa to maršutu, bet gāji. Un tieši tad notika tastasuntas. Lai beidzot izkļūtu no savas vienaldzības. Lai pievērstos.
Atkal un atkal, tev pat nekas nav jāmeklē, viss nāk pretim. Reizēm sajūta, ka kāds tiešām tā no augšas grūž nepārtraukti iespējas rokās, bet tu neņem, neņem, neņem. Un cik ilgi tā.