Sveiks!
Tev šodien vārdadiena, man ir tas gods to piefiksēt. Tikpat labi varu teikt, ka vārdadiena ir arī man, jo tie taču ir tie paši burti. No Tava vārda sanāk manējais un otrādi. Tie paši burti, neviena lieka nav klāt.
Žēl, ka nevar Tevi tā vienkārši izslēgt no apziņas. Žēl. Tāds bremžu pedālis, neļaujos nospiest sajūgu un ielikt ātrumā.
Fuck. Tūlīt būs trīs naktī, bet man ir bail iet gulēt, jo atkal nāksi sapnī, būs Tava klātbūtne. Īsti nezinu, ko Tu sapņos dari, bet tas nu tā. Tur esi un neliec mieru. Nomodā vēl varu kontrolēt, kurā virzienā domas bīdīt, bet ne jau nu sapņos. Nemāku piespiest sevi pamosties tiklīdz kā sajūtu, ka tur būsi.
Ikdienā man vairs īsti netraucē, esi nolikts attālākā plauktiņā un īpašu uzmanību nepieprasi. Izņemot gadījumus, ja cilvēkbērns ir šepat. Un aizvien nemāku izšķirt to robežlīniju, man ir bail kā pakustēties, jo TAD sanāk atcerēties par Tevi. Un viss. Un bremzes nostrādā.
Atstājies no manis. Pamet manus sapņus, lai man nebūtu jābaidās no miega.
Daudz laimes vārdadienā, Artūr!