Tas brīdis dzīvē, kad.. pēc ilgstoša Skype lietošanas pārtraukuma Tu esi atsācis to lietot, jo mūžību nesatikts cilvēks ir pārvācies uz Ķīnu un mistiskā kārtā jūs atkal esat sadraudzējušies un regulāri čatojat. Kamēr viņam ir vakars, Tev ir darba diena. Mūsu dzīves pilnībā vairs nav pat tuvu viena otrai un kad viņš būs LV, jūs pat negrasāties satikties. Taču tā sajūta, kad viņš dodas vakariņās, bet Tev lūdz būt vēlāk tiešsaistē, lai pačatotu.. tā ir laba sajūta. Protams, ne jau tā vnk kāds, vienalga kāds Tev lūdz ar viņu sazināties vēlāk. Protams, mēs neesam vnk tāli vai vnk tuvi paziņas. Mēs vispār neesam viens otram, patiesībā bijuši kaut kas. Tā vismaz būtu bijis jābūt. Kad "mani izņēma no skolas", nākamajā dienā viņš bija manā vietā. Skolas soli bija uz skaitu, uz galviņām. Es- īsa auguma, blondīne, klauns- tiku nomainīta pret-gara auguma, blondīni,klaunu. Mēs netišām iepazināmies. 9.klases izlaidumā, kuru es svinēju nevis ar savas jaunās skolas klasesbiedriem, bet ar "vecajiem", mēs iepazināmies vēlreiz. Kaut kā mēs sadraudzējāmies, pilnībā mistiski, jo viņš likās perfekts.
Kādu dienu, kādas kārtējās/ ierastās tikšanās laikā, es viņu brutāli atšuvu. Par ko viņš bija šokā. Es biju satikusi kādu puisi un mēs bijām nolēmuši būt pāris. Viņš to ļoti augstu vērtēja. Pēc neilga laika arī viņš satika kādu meiteni un izveidoja attiecības.
Nu es emsu precējusies ar satikto puisi un Viņš ir saderinājies ar satikto meiteni.
Bet.. mistiskā kārtā, mēs tik lieliski saprotamies pēc daudziem klusēšanas un tāluma gadiem. Un tas ir tik sirsnīgi. Mēs it kā esam draugi, bet tajā pašā laikā.. mūsu otrās pusītes nezina par mūsu saraksti un mēs diži arī ar to nedalamies.