mēģinu sevi audzināt, mēģinu neīdēt, ja kaut kas nav tā, kā es vēlos, mēģinu samierināties, mēģinu skatīt gaismu tuneļa galā nevis koncentrēties uz tuneļa tumšajām sienām, mēģinu noturēties. un raudu tikai aizkustinājuma dēļ. vismaz pagaidām izdodas, un man pat liekas, ka esmu kļuvis gaišāks. ne jau gaišāks citu acīm, bet pats sev - gaišāks. ir sajūta, ka ir vieglāk. domāju, ka man arī palīdzējis kāds no jums, sacīdams, ka nevajag ticēt brīnumiem, bet būt laimīgam (tas akurāt nenozīmē hyperlaimīgs) tāpat...