Pirmo reizi muuzhaa es sapratu, ko gribu. Es gribu to, kas man jau ir dots, bet ko es biju piemirsusi.
Es gribu dziivot.
Vienaa mirklii, naktii, es pamodos no saapeem kruutiis.
Juus zina kaa tas ir?
Pamosties no shaushaliiga duuriena pakruutee un ar spazmaam diafragmaa?
Zinaat kaa ir, kad nevar ievilkt elpu un liekas, ka izvemsies, bet nespeej pat ievilkt elpu?
Kad sirdi caurdur taads kaa naida shkjeeps un smacee.
Zinaat kaa ir, kad juuti, viss, sirds vairs nepukst?
Kad apzinies, ka vairs netureesi rokaas bumbu, neskriesi pa laukumu, nedzersi teeju ar draugiem, nejutiisi draugu matu smarzhu un nejutiisi vairs pieskaarienu?
Dziive ir kaut kas taads, ko pazaudeejot vietaa naak naave.
Es nepaziistu naavi.
Es negribu veel paziit naavi.
Bet es vinju redzeeju, esmu redzzeejusi vairaakas reizes, bet veel joprojaam mees esam sveshinieces.
Un es negribu veel vinju iepaziit.
Veelaak, visam savs laiks.
Tie, kas saka, ka vinjiem ir sachakareeta dziive, ka vinju vecaaki vinjus nemiil, ka nedod naudu, ka neapmiiljo ir nelaimiigi cilveeki. Es saprotu, tas traucee dziivot.
Bet kad man ir vientulji, es pieceljos naktii, lai caur zhaluuzijaam sagaidiitu pirmos saules starus.
Tagad saule mani sagaida, kad es eju uz skolu, bet tas nemaina buutiibu.
Vinja mani apskauj un dod speeku.
Speeku dziivot taalaak ar baileem, iepaziit un paarvareet taas.
Katru speeli es luudzu Dievu, lai man neapstaatos sirds kaa Jumikjim un tad es saprotu, ka gribu dziivot tieshi taa.
Celties no riita un apzinaaties, ka varbuut guleet neaizieshu.
Iziet uz laukuma un nezinaat, vai es noieshu pati, vai mani nonesiis.
Noskuupstiit cilveeku, nezinot vai speeshu turpinaat attieciibas.

man nav vaaja sirds, bet dazhreiz taa pabaida, lai es atcereetos, kas ir dziive un ko man jaadara, lai es buutu laimiiga.

Esiet.