Mūzika un literatūra
Tikko pārrados no Alas, kurā Auļu āfterpārtijs sita augstu vilni (vai tikai vēl sāka sist). Koncis bija burvīgs! Lai gan Skumis, kurš šovakar bija īsts džentelmenis un parūpējās, lai man viss būtu un viss patiktu, teica, ka skaņotājs pamatīgi salaida grīstē skaņu, mana auss, lai arī akadēmijā rūdās, tik krasi noskaņota nebija. Es gan končos parasti pievēršu uzmanību vairāk repertuāram un kopējām sajūtām, cenšoties neanalizēt visas skaņas, lai burtiski nebojātu sev vakaru, tā ka man viss patika. Vienīgi es nesaprotu savas šā brīža izjūtas literatūrā. Vai man patiesi ir uznācis periods, kad grūti literatūru ieredzēt vai vienkārši pagados ceļā nemitīgam diletantismam? Nu, nav jau forši tagad kritiski uzbrukt vienai no latviešu rakstniecēm (neminēšu skaļi kurai, bet tie, kas saprot šo ierakstu, zinās, par kuru es runāju) - un vai man vispār ir tādas tiesības? Bet tas, ko viņa pasniedza līdzās Auļiem, man patiesi nepatika. Es to dēvētu par mēģinājumu savulgarizēt latviskumu un šāds stils mani patiešām vairāk nomāc nekā priecē. Te rodas jautājums vai šā brīža latviešu literatūra patiesi ir pakļāvusies nekvalitatīvai un bezgaumīgai modernizācijai (kā tas bieži sastopams jaunajās latviešu filmās un jauno mākslinieku izpausmēs) vai arī mani uzskati ir novecojuši un man paliek grūti uztvert jaunradi? Es nevienu nekritizēju - es patiesi pieļauju, ka kļūda ir vai nu viņos (t.sk. cilvēcē kā tādā) - vai tikai manī. Un, ja kļūda ir manī - tas ir pilnīgi normāli, jo es skaļi atļaujos sevi dēvēt par citādāku. :-D