tā kā darbs nevedas ne sitams, sadomāju vienreiz kārtīgi paskatīties, kādu puķu sēklas man pa ziemu ir veikalos nejauši paķērušās ar domu "nu tak lai stāv mājā plauktiņā". ja jāsēj būtu akurāt rīt, nesanāktu nekas vairāk par matiolām (klasiska vērtība), puķzirņiem (kaut kā tak žoga atrašanās vieta jāiezīmē) un kresēm (pati nezinu, kāpēc no lielveikala plaukta lietuvā pagrābu tieši krešu paciņu sev par suvenīru).

tā kā izgājšvasar guvu labu mācību puķu daudzveidības nodrošināšanas jomā, šogad noteikti padomāšu par to, lai uz izlaidumu laiku atrastos kas pušķos sienams. jo pagājušajā gadā biju tik ļoti sadomājusies par to, lai matiolu smarža vakaros būtu ošņājama visu vasaru, ka sasēju malu malās matiolas, turklāt dažādos laikos. tā kā šīs dievīgi smaržojošās puķes ne pēc kā neizskatās, īpaši jau nu noplūktas, un īpaši jau nu dienas laikā, kad mazie ziediņi savīst un sačervelējas, 5 gab pušķus absolventēm nācās taisīt no kaimiņu gaterī saplūktiem suņburkšķiem un pie tantuka pilsētas laukumā iepirktām lupīnām. tiesa gan, viens pušķis bij solīts ar īrisiem un rabarberiem, un solījumu turēt man izdevās. skats sanāca aptuveni šāds:



nja, šogad gan absolventes paredzamas tikai 2 gab, varbūt varēs iztikt ar zemajām kuplajām lauvmutītēm...


vēl es beidzot sameklēju un apskatījos, kādai būtu jāizskatās tai jocīgajai sīpolpuķei, kuru es rudens pusē kaut kādā prāta aptumsumā paķēru kādā no ulmaņgatves megaveikaliem (sirgstu ar patoloģisku nespēju paiet garām puķu sēklu un sīpolu nodaļai), un kura tagad mājas dienvidgalā dīgst vismaz vienā eksemplārā (ceru, ka pasākumos nenomīdīs). reku tāda: