man nav ko teikt bet gribas : )
Man ļoti patika vakar Ķengaragā mazā gaišā Anū 7. stāva vienistabas dzīvolī pielietā ar gaišu, maigu saulrieta gaismu ar skatu uz Daugavu un Dienvidu tiltu, piecām kursabiedrenēm (žēl ka ne sešām) un ar mazu skaisti-pelēku kaķēnu un šādām tādām sarunām.
arī šobrīd patīk miers, tikai tas ir nedaudz citādāks. šis ir gaidošs, kad neko īsti negribas darīt, jo ir kaut kā gaidīšanas sajūta. ne īsti miera un vienpatnības baudīšana, šodien tā īsti nebaudas, tieši šovakar varētu kādu mierīgu sarunu, lai arī man īsti nav ko teikt. (zvanīju Gintam ar domu, ka vēlos parunāties, bet man nerunājas, vienkārši smaidīgi klusējas. kāpēc tā? tā dīvaini)