pirms diviem gadiem diviem mēnešiem un divām dienām
es neziu, kas tas ir un es negribu to lasiit. es nepaziistu burtus. varbuut to nevajadzetu lasiit nevienam, un tev vizmazaak. Es esmu parak iespaidojusies…
sadedzinasim… ja varbuut arii mani , bet kuru gan tas sarauc! NEKAD!

…varbuut man nevajag maaciities lidot…
man nevajag, datoru… un nevajag buut!

visam vajadzet but citadi,
pat nav par ko raudat!!!

ta ir agresija, kuru vajag tulkot citadi
/smiekliigais, vesalais saprats/

Tas ko es nekad neesmu redzeejusi
Tur nekad neviens nav bijis
To ko nemaak sajust

kad viss jau ir izdomaats... griezies kaa gribi... kaut kas veel urkjeejas pa galvu...
un kaut nu tas nebutu tas………….!

viss liekas jau ir apjaustss un izsaapeets un tu jau esi skumis – skumis liidz bezspeekam.(hm, kaads teica, ka muusdienas ari skumjas esot veetiiba, un jaaprotot taas izbaudiit)

Zini man nav jau pat vairs skumji… arii ne neskumji… ari ne prieciigi un ne neprieciigi… vienaldziigi!!!!
..es nesaprotu… un arii negribu saprast. Es negribu buut te, bet es nezinu vai es gribu braukt uz majam! A ko tur?

Te ir garlaiciigi, bet es nezinu, vai es gribeetu, lai ir interesanti… un man nemaz nav slikti.
Viss, kas nepieciehsams… un taa nav slikta, ierobezhojosha vai kaa citadi neveseliga pasaule!

Viss ir kaartiiba, es te neesmu iegrimusi peecmaaju depresijaa, neesmu iekritusi ar jaunas majas veidoshana, mekleshana… komunikaacija ar cilvekiem, veseliiga personas veidoshana…hm..hm..hm.

Tiiraa raudaashana, ka ar mani neviens nesarunajas… es nevienu negribu – ne te, ne tagad.

Es gulju, gulju, gulju… un izcili eksisteju… teicami! Izveidoju sev plaanu.. paarkaapju sev noliktos likumus, bet vienalga iekljaujos plaanos… pretiigi perfekti.

bishkjin sevi ieniistu, bet lielakoties – miilu. (vieniiga labaa lieta – ego ir savaa vieta)

Ar mani viss ir kaartiibaa?! Es neko negaidu, Kaapeeeeeeeec? Varbuut man vajadzeetu paraudaat peec kaada,.. majam,.. nu vismaz peeec cilveekiem, ..sajuutam? SEVIS?! un nekas nenotiek, NEKAS!

es neticu… un es nezinu kam ir janotiek – kas notiks. Man ir vienalga. Jo es neredzu, kas mani apeed… nezinu un nepaziistu.

Atveeru no riita aizskaru… sniga. Taaada sajuta…. zini, lapas jau veel nav nokritushas.. tas veel kraasainas te.. un jau snieg. es zinu, ka shiis dveeseles nomirs… beigtas un pagalam, tas varbuut samiishu arii es.. un iemiiciishu veel dziljaak dubljos. Viena ielidoja loga… un nositaas droshi vien… bet es domaaju par smaidu, kaadu taa veltiija – varbuut man. Ja tas vispaar bija smaids, nevis aiz riebuma svilcies gjiimis ledainaa aukstumaa.

Ieliidiishu dziljaak savaa dzhemperii un ieshu uz balkona… varbuut muus shkjir tas sasodiitais stikls… tik caurspiidiigs, tik izpaliidziigs… tik nepieluudzams.

Tu shodien apeedi manu ticiibu, es gribeeju lai sniegs mums snieg abiem…leeni leeni un iekjeras matos un neparvershas par dimantiem;) kas pa tekstu!!!! Suuds… kas iesalis uz muuzhiigu palikshanu ledus pikucii… var jau to arii saukt par arktiku… kaa Jums labpatiikas.

es laikam druscinj cereeju, ka man paliks auksti… ka es kaut ko sajuutishu, ja taas dveeseliites man pieskaarsies.

enter

Es pat gribeeju taam skriet pakalj. It kaa censhoties nezinu ko sakjert un saglaabt, varbuut, pieluugt… pierunaat! Nokjeeru vienu aiz rokas, parveertas par tukshumu… sasodiits…brr

ieshu - caur stiklu… no taaluma… un vienaldziigi.

No taluma, vienaldziigi un nepieluudzmi.