skatos sevī un brīnos. it kā būtu mežā pie zvēriem augusi. nav iespējams paredzēt, kurš ir tas brīdis, kad no vispārējas smaidošas un pieņemošas attieksmes, vēlmes mīļi patusēt ar cilvēciņiem, mīlestības un filantropijas, pāreju šausmīgos naida un agresijas uzplūdos, ar trauksmes stāvokļiem, bailēm iziet uz ielas, bezmiegu un raudu lēkmēm, naidu pret "cilvēkiem kopumā", kas atņem laiku, oriģinalitāti, atņem man visas iespējas, atņem man jebkādas iespējas vienkārši esot, lēni, pelēkā, nepārskatāmā masā, spiezdamies virsū, sol' pa solītim, šķīdinot, vēršot mani no manis tikai mutē, tikai vēl vienā mutē, vēl vienā karaoke dziedātājā, kas pieceļas, notrauš no pleciem blaugznas un jautā: varbūt alu, kā jau pie piektdienas dienas.