Veselas četras svētdienas nebiju uz dievkalpojumu un atnākusi gāju pie grēksūdzes, jo es gan varu atrast iemeslus, taču zinu, ka laiks ir prioritāšu jautājums un gandrīz viss, kā dēļ izlaižu Misi, ir elki.

Pēdējos četrus gadus es eju pie grēksūdzes regulāri, vidēji reizi mēnesī. Ja nogāžu kādus podus, tad ātrāk, bet pats ilgākais, ko varu novilkt, ir divi. Pēc visiem garajiem gadiem, ko nodzīvoju bez sakramentiem, man ir bail pazaudēt to pavedienu, jo šo gadu laikā es nekļuvu laimīgāka, bet atgriešanās bija gara un mokoša. Es ticu, ka grēksūdzes laikā notiek kaut kas neredzams un es saņemu žēlastību un palīdzību. Uzticu arī atvērtus jautājumus, ar kuriem netieku galā.

Mans vismīļākais biktstēvs parasti vispirms uzslavē - man liekas, tā viņiem māca seminārā. Sākumā viņš teica, laba grēksūdze bija, no sirds, un es domāju, ka tas ir labi, bet vēlāk sapratu, ka to viņš saka tad, ja neko citu labu nevar pateikt, t.i. teiktais ir bijis nepārdomāts un nestrukturēts. Pēdējā laikā viņš pateicas Dievam, ka stāstījums ir labi sagatavots. Varbūt tādā veidā viņš programmē nožēlniekus rūpīgāk gatavoties un runāt koncentrēti, to viņš dažkārt speciāli lūdz, jo nav laika. Viena tantiņa nesaprata, ko nozīmē koncentrēti, un cita sieviete paskaidroja, ka jārunā ātri. Citādi šis priesteris ir maigs, un pie viņa pieradusi, es biju pārsteigta, kad viens cits runāja ar mani šerpi. Kad uz jautājumu, kā iet ar Rožukroni, atbildēju, ka pašlaik neiet nekā, viņš asi atcirta - PAŠLAIK tu uz ceļiem nožēlo grēkus! Tā priesteris man mācīja korektu izteiksmi.

Šoreiz priesteris nebija ne maigs, ne šerps, drīzāk bezpersonisks, taču man nekādu dižo padomu arī nevajadzēja, tikai restartēties.