vilis pārnāca mājās sasists. viņš neatzinās, kas sita un vai viņš pats kādu sita. tikai nobrāzti ceļi, pārbintēta piere, saraukta piere, dusmas ar asarām kā saldējums ar rasu no zāles tikko nokāpis, jau uz amfitamīna uzsēdies. tā tās lietas neies, es viņam skaidroju, ir jāsaņemas, ir jābūt stipram šajā krītošajā pasaulē. mēs krītam ar gaismas ātrumu, tie, kas pārsniedz gaismas ātrumu, apstājas. tie, kas pārsniedz apstāšanos, ceļas uz augšu. pastāsti man dievs tēvs, kāpēc būtu jācenšas uz augšu. ar ko leja ir stiprāka par vidu reiz divi ir vienāds ar augša. kas tu tāds par stiprinieku, lai man varētu norādīt, kādi ceļi ejami, kāda marle izlietojama galu galā, lai apsaitētos līdz ausīm, lai nebūtu jāredz šī miršana. cik gan var, es vairs neturu, nedz dara tā mani nervi. es padodos, nododu savu pistoli un pārējo ieroci, saņemu no valdības sony playstation nr.3 kā dāvanu, kā laba vēlējumu šajā amoralizācijas amortizācijas atbruņošanās laikmetā un mēs draudzīgi satinamies vados, lēnam smokam, ģībstam, sabirztam putekļos, izkliedējamies, pēc tūkstošiem gadu atkal satiekamies, aiztiekam viens otram pirkstu galus, mēģinām iztēloties, kādi varētu būt, varētu būt bijuši, būsim ilgstošajā pagātnē. kas mums vispār kaut ko pateiks priekšā, pie velnas, tas ir piečakars.