| Jul. 20th, 2016 03:16 pm man patīk lasīt cosmopolitēnu, skatīties šausmīgus tīņu seriālus, awkward, piemēram, vai gossip girl, lasīt visādu lubu un tīņu literatūru, jo tur viss ir vienkārši. un tik loģiski kā motivatoru plakātos, tik uzkrītoši stulbi un banāli, bet nav ko iebilst, sapņi dod spārnus, apskāviens var pateikt vairāk nekā tūkstoš vārdi un tā tālāk un tā vēl joprojām.
es sevi par to ienīstu, protams. kad vakarā varētu noskatīties kādu vecu filmu, kas jau sen gruzd apziņā, tā vietā ienirstu kaut kādā sūdā, un uz mirkli pasaule ir vienkārša vieta.
pirmā mīlestība ir īstā. ja tu būsi patiešām godīgs, tas atmaksāsies. ja tu strādāsi (pie tam strādāsi kolāžveidīgā montāžā, strauji un aizraujoši), viss piepildīsies. visu var izrunāt. protams, kaut kad bērnībā, kad aptvēru, ka seriāli ir tāda idiotiska lieta, kas apraujas, jo citādi visiem būtu jāsaslimst, jānomirst un beigu titri būtu smagi depresīva pieredze, tāpēc pēdējās sezonas samierinās ar melanholiju, kur kāds ņujorkas dzīvoklī izslēdz gaismu, iekāpjot labākā un gaišākā nākotnē.
pasaule, kur visi cilvēki ir mazliet muļķi, bet labi. pasaule, kur tajā brīdī, kad viss ir slikti, tas, kurš izgājis pa durvīm, atnāks atpakaļ un pateiks īstos vārdus. pasaule, kur visi bēbīši ir gaidīti, pasaule, kur visām nāvīgām slimībām piestāv pēkšņi brīnumi, pasaule, kur nevienu nevajā nožēla. pasaule, kur vienmēr visu var sākt no jauna.
pasaule, kur tu pats vienmēr zini īstos vārdus. un, kas vēl svarīgāk, tu tos vārdus, tu viņus tiešām domā.
sāpes vienkārši ir laimes priekšspēle, kaut kas, kas laimi ļauj izjust īstāk un ilgāk.
un stulbos tīņu seriālos neviens nekad neskatās stulbus tīņu seriālus, lai aizbēgtu no realitātes. 5 comments - Leave a comment    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}