šovakar
svētku sajūtu un garīgās barības meklējumos es meditēšu gospeļkora pavadījumā. es alkstu sirds brīvības, nevēlos to piesiet nevienam, neviens un neviena nav pelnījusi manu sirdsmīļumu, neviens izņemot labestības un rūpju pilnos vecākus, mīļo brāli un māsu, izņemot tos draugus, kuriem patiesi rūp mana labjušanās, dzīvnieciņus, kuri nespēj sāpināt, jo klausa saviem instinktiem un tie ir pareizie. azotē jau ir sarūpēti nevienam nevajadzīgie Jaungada solījumi sev. prieks, ka šogad daļēji daži ir īstenojušies.

no Viņa - ne ziņas, ne izpratnes, ka kaut kas karājas gaisā - nepabeigts, ne cieņa pret mani, ne laiks ko veltīt man, noteikti kas cits - kā vienmēr ir svarīgāks par mani, tā jau laikam arī ir, kas tad esmu es Viņa dzīvē? tāds es, kuram var piezvanīt kad kaut ko vajag. esam viens otrā vīlušies, ko nu vairs, ne? sarūpējis esmu, manuprāt, kolosālu dāvaniņu - gan praktisku, gan vizuāli pievilcīgu. tagad sāku domāt - vai bija jēgas to darīt? meklēt, salīdzināt, domāt... sev jāapsola vairs nepiedomāt par lietām, kas saistās ar Viņu, tas traucē.