Atkal par žestiem.
    Atcerējos stāstu par Tomasu Vārsmotāju. Tomass bija nonācis elfu valstī un zaudējis tur balsi, šķiet, viņš to atguva vienīgi kad dziedāja elfiem par prieku.
    Turpat bija kāds balts balodis. Reiz Tomass sagriezās ar saviem sudraba ēdamrīkiem, asinis no pirksta nopilēja zemē un atlaidies balodies ņēmās tās dzert. No viņa acīm tecēja asiņainas asaras. Pēc brīža viņš runāja cilvēka balsī.. Viņš, izrādās bija bruņinieks, kurš pēc nāves bija pakļāvies lāstam, lai atriebtu nāvi un mīlestību.
    Cilvēku rokas. Vakar redzēju vienas. Nagi bija nevienādi apgriezti un āda raupja kā ziloņa pakaļa, tomēr tās bija tik erotiskas.
    Vasarā redzēju kādu sievieti trolejbusā ar apdegumu vai applaucējumu uz kājām un nespēju no tā novērst acis. Tas bija apmēram tādā pat rozā tonī, kādā dažas sievietes krāso lūpas.
    Rokas un kājas.
    Kaut kas pārsteidzīgs un lēni ilgstošs.
    Reizēm tieši tādas šķiet skumjas, kas mani pavada braucot trolejbusos, ar katru brīdi izgaistošas un iztvaikojošas kā verdošs ūdens, tomēr atstājošas pēdas uz ķermeņa, sāpīgas un vienlaikus tajās ir kas rožains.
    Rokas kā balti baloži, kā izgrebtas no ziepēm, ienākošas pasaulē un piepludinošas to ar glezniecību. Pasaule top aizvien klusāka. Nedaudz kodīga pār rozā.
    Tagad, ziemā, var redzēt, ka daudzas mājas un sētas ir apaugušas vīnstīgām. Gluži tāpat mēs esam apauguši ar lietām, kuras kļūst par mūsu žestiem.
    Un ak, mazgāt matus vīnā...

    Baloži – dzīvi, cepti vai varbūt krēmzupā ar vīnu?