Patiesa vientulība ir tad, kad pat spameri ir izmetuši tavu e-pasta adresi no savas datu bāzes. Piektdienas vakarā darbā aizmirstais mobilais telefons pirmdienas rītā rāda, ka nav neviens neatbildēts zvans. Personīgais psihologs aicina aizdomāties par pašnāvību, kā loģisku dzīves iznākumu. Meitene, kurai tu tramvajā uzsmaidi, līdzcietīgi piedāvā apsēsties savā vietā. Un tādā brīdī es aizdomājos, kāpēc gan man neuzrakstīt kādu dvēseli plosošu dzejoli par laimi, kas vienmēr iet garām manām durvīm un tālām zemēm, kuras nekad neredzēšu.

Uz saules pusi,

Bet tā nav saule

Tā ir puse

/Sākums diezgan cerīgs, bet tā kā nav īsti skaidrības, kur likt komatus, nolemju nelikt tos vispār/

Rokas tukšumā

Meklējot Tevi

Atduras

/Mīlestība bez pret mīlas – tas ir skaisti/

Manas vasaras ziedi

Starp dzīves lapām

Izkalst

/Sajūti mūžību/

Viss izzūd un aiziet

Un izdziest

Manī

/Tik tuvu, tik tuvu ir mans gals/

Nē ar šitādu garastāvokli labāk pie klaviatūras neķerties. Tā nu šodien neko neuzrakstīju.