Ir dienas, kad negribas, tā - ka nelabumu sit augšā iedomājoties vien. Kad miers tukšumā. Tver gaisu, tver skaņas, pa niansei. Viss ir rāmi, samērā virspusēji, diezgan pliekani varbūt, normāli un vienkārši smuki. Ir salāti un sautēta zivs. Svaigi spiesta apelsīnu sula. Kādu dienu varbūt tikai zaļā tēja. Nu tā.
Un ir dienas, kad atkal kas salūzt un absolūtā transā izrakā visu virtuvi, rij lieliem malkiem, negausīgi, kaut krietni nostāvējušos baltmaizi ar tikpat šķebinoša sarkanvīna, kafijas, sauso pulveru uzlējumu vai vienalgakā litriem, kas vien uz to brīdi ir. Varbūt pat dragā uz diennaktnieku pēc saldumu kravas. Sevi pārpildīt, nomocīt. Pārsātināt. Vairs nebūt, pazust kaut kādā necaurredzamā vatē, atslēgties.

Un tad sāc baigi žēlot sevi un arī dusmoties, jo pēkšņi liekas, ka visuko taču gribi patiesībā, nu tā - dzīvot, visurkur piedalīties, būt traki skaistai un vispār tā kopumā prast.