jau ilgāku laiku taisu personīgo rekordu attiecībā uz to, cik ilgi spēšu neiziet no mājām.

tas gan nenozīmē, ka teju katru mīļu dienu es nešņorētos zābakos nešļūktu uz veici, ka nebūtu pusi šonedēļas novazājis pa visādiem sūda kantoriem vai ka neiedzertu "pulciņā" kādu rmb-un-tēju. bet nemitīga rekorda taisīšana notiek šā vai tā. vismaz nemitīgi tiek uzsākta - ik rītu pieceļoties, ik reizi, kad atgriežos mājās un slēdzu vaļā sava dzīvokļa durvis, kad slēdzu tās ciet promejot.

starp citu, rekordu taisīšanas procesi savā starpā ir visai līdzīgi. piemēram, mūžīgā(s) smēķēšanas atmešana. arī tā taču norit reizē ar šķietami nesavienojamiem tavas dzīves notikumiem - ar pāreju uz tinamo tabaku vai ar cigarešu zādzībām no komunālā dzīvokļa virtuvē atstātas hollywood paciņas.

bet principā es no mājas neizeju. ("principā" te skan līdzīgi pidžāmai vai negližē. tjipa, halātā es no mājas neizeju.) ja tomēr izeju, tad katrā zinjā bez principa. un laikam tādu tad arī iespaidu par sevi atstāju.

lūk, pāris dienas atpakaļ, atlaidies "ozirisā" uz dīvāniņa, pamanīju kā pie blakusgalda sēdošā sieviete ar kaut-kad-medijos-redzētu-seju bažīgi pārlika otrā pusē sev līdzās nolikto rokassomiņu. ooo! šausmīgi pretīga sajūta. šitajs jautājums man šad tad ir pavīdējis. proti, vai piesardzība var būt nepieklājīga? trakoti globāls jautājums. teorētiski, ja gribās, pat irākas karu caur to var aplūkot. bet, sure, ka negribās.